Tas notika ātri,pat zibenīgi. Būšu godīgs, lēnākos tempos par gaismas ātrumu, bet noteikti ātrākos, ja salīdzinu laika posmu no modinātāja pirmā zvana līdz mirklim, kad saprotu, nav izejas, jāceļas vien augšā.

Tas notika ātri pēc zvana no vietējās izdevniecības Sestā čība. Gribas jau vēl un vēl atsaukt atmiņā tā zvana būtību, kad samiegojies paceļu trubu, bet otrā galā kāds ar pietāti un tādu kā apbrīnu, man saka- cienījamo dzejnieciņ, jums zvanu sakarā ar izdevniecības pozitīvo lēmumu, (tādus lēmumus zinu,1 lēmums=2 viskija pudeles) nodot izdošanai JŪSU vispatverošo un ēstetiski un abstrakti pilno dzejas kopumu : ”Ceturtās dekādes trešās dienas piecpadsmitās sekundes ceturtais stūris. Vai JŪS pats maz apjēdzat, kādu apvērsumu mūsdienu literartūrā radīs šis esploziju izraisošais dzejas kopums?

Un tā minūtes 15 blā un blā un vēlreiz blā. Tādu slavināšanu nebiju pieredzējis un izdzīvojis līdz šim. Kā es jutos? Apmēram tāpat, kā psiholoģijas zinātnē ielauzies pseidozinātnes radikālis ar ideju mainīt visus un visu. Atvērt tautai acis uz vienkāršām un acīmredzamām lietām, pat nelietojot ne ironiju, ne sarkasmu , ne nemākulīgu psiholoģisku piegājienu emociju izzināšanai, un pasarg mani no lielīšanās, arī nemazāko devu  abstrakcijas.

Nejauši pasaktījos ārā pa logu un tikai uz sekundes simtdaļu, goda vārds, mani pārņēma augstprātīgums ar domu, ka tur kautkur lejā skrejošie, ejošie un braucošie ļaudis, nemaz nenojauš, kāds GRANDS, Ģēnijs ir viņu laikabiedrs. Ja viņi zinātu, ka pēc kāda mirkļa, lai dotos uz izdevniecību, šīs pilsētas necilo bruģi mīs tāda ievērojama cilvēka , kājas, kā manējās! Bet tas tikai uz sekundes simtdaļu, plosīja manu prātu un pašapziņu, nu varbūt ilgāk, mazliet.

Manis aptverošo idilli un eiforiju, pēkšņi, tikpat pēkšņi, kā telefona zvans uz mīnusa zīmi pavilka dobjš klauvējiens pie durvīm. Aiz tām  dzirdējās vecās, nīgrās un nelaipnās kopmītņu dežurantes Anastasijas Alfona meitas dusmīgā balss-cik reizes esmu tev skandinājusi,liekēdi, ka savas nodriskātās kedas atstāj iekšdurvīm, ne aiz tām. Būtu jel gājis, darījis ko derīgu, skat, sētnieks Olimpijs Lampona dēls otro nedēļu kā nejēdz aizbāzt atkorķētās pudeles korķi.

Tikai uz neilgu brīdi manī valdīja daudzpersonisks un emociju pārbagāts stāvoklis, proti, no eiforijas un slavas kāres līdz pat savas personības niecībai. Tiku tam pāri. Ja arī aizvainojums ir iezadzies manī, tad, darīšu, kā vienmēr. Vakarā zem sedziņas pagrauzīšu maizīti un izraudāšu savu sāpi, lai no rīta MOSTOS AR DOMU, ka tieši es esmu mainīgais šajā nemainīgajā pasaulē.

21-10-2015 Iecava