visu daiļrunīgo mūžu až līdz ātrākai pavadīšanai pensijā, kolchoza teļkopējs Murmilo Murmila, lietoja daiļrunīgu, sev nepatīkama cilvēka apzīmējumu, vārdā –bibis, ar īso –i. Pēkšņi Zeltīte Broņislavovna no valodas kopšanas komisijas iebrēca vienurīt vietējās radio stacijas ruporā – no šodienas , alkāni fermās un pie traktoru stūrēm, bibis pārtop par bībi! ar garo –ī. Sapratāt, ja? Kolchoza pabiras iz darba ļaužiem.

Ko teikt? Likums ir likums, un ja tik gruntīga un dāma runā šādus vārdus un izmet tādas frāzes ,ka valoda jāciena ,lai arī kādā tu runātu. skaidra lieta. šmiga noregulē nesaprotamas lietas un ietērpj tās mūžīgās nesapratnes oreolā un nodzēš gaismu apskaidrības tuneļa galā. Jebšu – poņa – zerro vai ou.

Pat daudzkaitlī ja uz datīva locījumu jautājam ar kam? Senāk bija īsi un konstruktīvi, un daļēji pēc 0.5 arī lakoniski -bibjiem, tad tagad šis jautājums, ka sukainie dēļi, ieilgst tādā ilgā fāzē uz garā – ī :::bīīīīīīīīībjiem. valodnieciskais bezpriģels un debilos stupidos.

Nafig, až no rīta Murmilo uzmeta savu min pensiju, kas izsmiekls ,kolchoza kantorī uz galda un skarbiem vārdiem nodēvēja savu rīcību šādi – bibis ir un paliek bibis .ja man vajag lauzīt mēli un saprašanu savos gados – nafig-man to naudu nevajag – es uzdāvinu Zeltītei Broņislavovnai kā pabalstu pie zupas šķīvja pansionātā.

Točka. Nemāci teļu riet un zosis dzīt kandžu, visādi citādi liekas – uz pasaules debilismu pietiek.

19-04-2010

Londona

JW