Franty stāvēja uz Hammersmith Bridge un domāja, juta-es šeit esmu jau bijis pat nebūdams. Pat nedzerdams stipros grādīgos esmu šeit bijis. Esmu nosapņojis šo varbūtību, bet esmu arī to izdzīvojis. Senatne ir tepat behind. Un senatne ir skaņās, ko dzirdu un kadros ,ko redzu. Brīžos, kad ir vēl skumjāk kā škirties no sievietes, kuru esi ieguvis, bet kura vairs tev nepieder, -tādos brīžos nāk atmiņā un iedomu acīm redzama dzimtā zeme, dzimtais miests un vojevodiste. Redzama bērnība un tās neizdzīvotie sapņi,jo ,loģiski, mazi bērni mēdz paaugties. Mēdz pazaudēt, pasaulei par postu, savu bērnību ātrāk kā pienāktos… Pubertātes gados, un es to atceros, pie sevis domāja Franty, naktīs es sapņos mēdzu izdzīvot dienās redzētās filmas pa savam. Savs beginings un savs sižeta endings. Un savas sievietes, ko mīlēt.

Franty atceras daudz vairāk kā gribētos. Un zina, kurā plauktā smadzenēs noglabāti neizteiktie – es tevi mīlu, man tevis pietrūkst, tu esi man viss.

Ikvienai izdevībai ir divi finiši. Divas iespējamības = labā un nekorektā. Failed description.

Kad nekorekto vairāk, rodas iespaids par lūzerismu, par fatālu neveikšanos Un uzvaras neiespējamību.

Kad labais pārsvarā – liekas –Visuvarenais vairāk kā citus ieredz sižeta varoni un viņa dzimtu.

Franty tālu bija no domas ,ka viņš ir izredzētais, bet nepiekrist nevarēja pat sev, kad no pie Temzas paba nākdams ārā – mēdza šad tad un sev teikt – šodiena ir pēdējā pirms rītdienas, proti, dzīve reiz beidzas kā vientuļa suņa gaudas Mēness apgaismotajās naktīs…

Un labi, ja ne pēkšņi…

South Ruislip

17-07-09