Iesākumā pakāsu darbu. Strādāju par sētnieku. Atlaida par neatbilstību ieņemajamam amatam. Lāča pakalpojumu man, protams, izdarīja paša mākslinieciskā dvēsele. Proti, no rīta ,priekšnieķelis tā teikt parāda ielas pusi, kur horizonts beidzas aiz 3.tramvaja pieturas, tas tev, nāprak, ir jānovāc, kritušās lapas, benčiki, skārdenes un vēl visāda apjoma un veida draza.

Es, sapņodams ,vēroju krāsaino lapu krišanu un dzirdu to čaboņu zem kājām, ieeju savā pasaulē, liekas dzeja ar atskaņām un bez, klausos putnu trallināšanā un dzenu sevi pantmērā iekšā, un ,raugi, tā savā nodabā redzu-vakars ir klāt un darbam beigas.

No rīta, protams ,priekšnieks nikns, nekas nav padarīts, gliemeža ātrumā strādājis esmu, tāds pirmspensijas neko nedarošs vecis, kā es, totāli nederot .Un atlaida un pasūtināja mani ar visām parpalām uz konkrētu debespusi. Jutos nomākts un sāku krist vieglas formas pesimismā, kad bezjēdzīgi klejodams interneta ārēs, uzdūros sludinājumam – vajadzīgs slepenais pircējs.

Piezvanīju, uzaicināja, pieņēma, apmācīja un aidā tirdzniecības plūsmā iekšā. Tā es, gana labi noskaņots, devos pirmajā bodē ar brenda zīmolu uz dēļa virs ieejas iekšā. Pēc uzmetoša skatiena, saprotu, veikals biezajiem, man kā cilvēkam no prastās tautas, neklājas pat nākt iekšā bez kāju noslaucīšanas, roku nomazgāšanas un klanīšanās iekšā. Apstaigāju krustu šķērsu bodi un gaidu pārdevēju nākam, lai izzinātu manas vajadzības, bet nenāk, tik nomanu augstprātīgu smīnu sejās, man dzirde kā sunim, sačukstās nievājoši : –ievilkās kārtējais tūrists bomžāra,acīmredzami vairāk par 5 € makā nav redzējis,pliks kā mājsaimniecības žurka. Sapratu, vajadzības izzinātas netiks, un neiesāksies saruna, kas nedos man fināla grūdienu(ja tikai dos spērienu pa pēcpsusi –marš ārā), lai notiktu pirkums. Dikti sadusmojos un saskumu, meklēju izeju no situācijas, kas manī radīja pārpilnu, vēl noturētu lamu vārdu birumu, un iekšējo pārdzīvojumu. Nostājos pie vienīgā spoguļa,kas nolikts pretējā no kases stūrī, lai iečekotu dīkdieņus, kas fenderē, izvilku savu melno ķemmi no sava melnā septiņus gadus vecā mēteļa iekškabatas un sāku ķemmēt savu ,nu jau iesirmo un paplāno, pakausi. Tā mēģināju tikt prom no aizvainojuma, bet tad vienā sekundes mikrodaļā nāca apjausma: mārrutki ar viņiem visiem,PIETIKS MAN,REIZ PIETIKS, ķemmēt pakausi un klanīties prominentu personu, savu tiešo priekšnieku un pārdošanas guru priekšā! Nometu mēteli uz grīdas, noslaucīju tajā kājas, uzdejoju polku un ārā iedams pērkona balsī teicu : – jūs,iedomīgie pārdošanas guriki, tiko pakāsāt potenciālo pircēju, jo reiz es būšu bagāts, dikti feins un slavens, ka ne atkauties no autogrāfiem ,a jūs ,perdeļi, kā līdz šim , varēsiet blenzt uz mani, paredzu tad jau lielā skaudībā un pietātē, jo šodien es atbrīvojos no savas nacionālās īpatnības, kā klanīšanos visur un visiem. Kaut jūsu ienākumi būtu atbilstoši jūsu pirmatnējiem spriedumiem!

Šodien, proti šobrīd, esmu izgāztuves ceturtās daļas brigadieris, jebšu priekšnieks, sēžu uz krēsla, kas izgāztuves vidū, uzvelku kāsi un ar trīsainām izjūtām gadu saulrietu, ar cerību līdz saullēktam.

Iecava

18-10-2015