marts 31 2022

8

Iedomātās 35 kolonas slavināšana.

35 ir tikai cipars, jo tas var būt cits. Tas skaitās moderni – izdomāt un nedefinēt piederību. Kad piederi kaut kam vai esi kaut kas, vari justies mierīgs -tava eksistence ir pamanīta. Gala iznākums šāda veida situācijās bieži ir vienveidīgs – veidojas nemainīga un sterila vide, kur no malas vairs neņem, jo savējo pietiek, proti ,publiski novērtēšanai  tiek izsludinātas sen jau nolemtas lietas. Lielākā daļa sabiedrības tādu pašapmānu nepamana, jo neatrodas tajā vidē. Vidē, kur mierīgi bez steigas parazitē ierēdniecība. Laiku laikos un gandrīz mūžīgi, ka slava mēles kulstītājiem.

35 kolona iet tikai uz priekšu- ideoloģija izplatās vēja soļiem, tiek pie sāniem tālākai lietošanai nolikti argumenti, kuri ir ārpus saprašanas, tur runā par kategorijām un lieto argumentus, kas būtībā  ir stingri kodēti, lai vienkārši garām ejošais, pilnībā nesaprot burtiski neko. Tikumiskie laiki ir secen, nebūtībā un pēc varbūtības un notikumu attīstības gaitas spriežot, vien Kristus atnākšana spēs iznīcināt šo trako un perverso pasauli. Mums nav uz šīs zemes uz ko paļauties. Nevaram ticēt arī paši sev ,jo 35.kolona mums nepiedos, ja savu ideālu vadīti nesekosim kopējam gājienam uz iznīcību.

Kad visu šo ;šeit rakstīto izlasīs čorts, viņš iegrims nesapratnē un atcerēsies, ka tāpat reiz ,īsi pirms savas aiziešanas uz citu dimensiju ir juties viņa labs paziņa un viņam saprotams cilvēks ar iesauku Ģēgers, kurš mira pēc pēdējā plosta dziļā vientulībā un nesapratnē savā pussagruvušās viensētas īpašuma, nespēdams atbildēt sev uz jautājumu-viņa dzīve ir bijusi kā  pārpratums pašam sev, vai tomēr kāds ir ilgojies pēc viņa kompānijas un klātbūtnes, vismaz tik pat patiesi kā miesīgā māsa, kuru notrieca tramvajs.

Ģēgers bija kluss cilvēks, intraverts, varēja dzirdēt tikai viņa kluso runāšanu pašam ar sevi, kur viņš uzdeva sev jautājumu un pats sev atbildēja, bet pirms tam aizsargādams sevi no pārsteigumiem, uzdodot vienkāršu pretjautājumu- kādā nolūkā interesējaties? Tad no malas pats palūkojās uz sevi, saņēmās un bieži teica – viss ir kedās un beidzas ar kedām atstieptām pret sauli. Viņa izpratnē -dzīve un nāve vienas taisnes mainīgie. No tā var secināt, ka bailes mirt neeksistēja tādā   izpratnē, lai par to vajadzētu domāt dienu un nakti. Viņš reiz pat stāstīja filozofisku sentenci uzsvaru, kā dzejolī, likdams uz beigām. Piemēram: īstenības sentence ,kā fiziskā spēka izteikšana izlaižot mēģinājumus mērīties ar to, kas ir – es cementa maisu kā tādu jaunavu uz rokām nesāju, bet, kad ciema zaļumballes kautiņā vilku citam ģēgerim pa koksu, šim ja ne kedas ,tad dūša atlīmējās līdz viņa stērbele uzlika iemauktus un ar vecu kleperi aizvizināja mājup, lai neklausītos ļaužu runās, ka pa ceļu kustas divas govis un trešais Jaņkelis kā ciema runcis kārtīgās ķesās. Glamūriska izrunāšanās ne vairāk, jebšu, kur vēl nulle minēto leksiku būsi tu dzirdējis?

Seko man:


Copyright ⓒ 2022 | nigras.es | All rights reserved | WEBsite

Posted 31. marts, 2022 by vecais in category "pusdiena