februāris 25 2022

3

Latviešu literatūras kritika iesākās nevis ar Jansonu -Braunu, bet ar pirmo domu pirmā kritizētāja smadzenēs – man tā seja nepatīk, slidens vai? Tur Beļinskis kamēr salīdzinās parādību ar tās ideālu, kritika beigsies, jo visiem izžūs tinte rakstāmajos un vairosies visaptverošā nepatika pret nīsto kritizētāju kā tādu. Kad nopeltais iesācējs dzejnieks, dusmīgi pie sevis savāc nulle kā atrādītos manuskriptus, iezogas traģēdija ,tās apmēri top pielīdzināmi tikai izdzertās taras daudzumam reiz nesaskaitītās taras koeficients, kas 1.2?Labas apkopējas tukšo taru uz taras punktiem nenes. Pašpietiekamas.

Tad ,kad Cicerons saka, ka esi notiesāts ar vissmagāko spriedumu, kas ir klusēšana, saproti – vai nu izlikties ,ka esi nerunājis nemaz vai nu patiešām nebilst vairs ne vārda.

Maz kas jautā un maz kas atbild, bet kas sāk runāt, tad nelaikā un nevietā. Cīņā par runājošajām dvēselēm netiek iesaistīti kā tas otrais. Vulgārs  un nenoteikts un estētiski neizsakāms.

Kā paziņu uzaicināju uz kopējās dzejas lasījumiem, proti, dzeršanas starplaikos, kad dzeja dzima un dzeja mira ,no kolektīva atzarojās bohēmistu atzars, kurš turpmāk piekopa dziļi atturīgu attieksmi pret jaunradi kā tādu, neņemot pat vērā, ka lietas tika bīdītas bohēmas iespaidā un valgos. Skaistuma definējums sākās pēc 200 ml dedzīgās dziras ,kas mudināja nepiekāpties batāliskajās mutvārdu cīņās. Kad esi tvanā, tad nav nozīmes ko dzer, nozīme  ir iespaidiem, kuri rodas no nulle pārfrāzētām vis vidusmēra esošām runām, kas lido pāri vienkāršotai izpratnei par labo un ļauno, par balto un melno.

Būtībā literatūras kritika neviļus iezīmē ceļu uz paškritiku, kas tiek uzspiesta literāri nenobriedušajām personībām, tā teikt lasīt un izprast, nav izklāstīt un definēt vajadzību un izsalkumu pēc literatūras kā tādas.

Kad Rosmē visi bija modušies, jebšu rosme tos cēlusi, mēs atpogājām iegādāto taru ,uzgriezām lepni zagto uzkodu biezākās šķēlēs kā ierasts, un aidā sākām izvirzīt tēzes par literārās apjausmas rītiem .To visu procesu ,kā nopratām, gribējās ieraudzīt kā rentgenā – caurspīdīgi un saprotami, lai ikvienam no mums būtu acīmredzams fakts, šeit idejas un taru nezog.

Pēc vārdiem -man vienu šļuku un šķīsteni, sev izdomātā mājkalpotāja klaji reglamentēja pieeju maigāku frāžu izteicieniem, viņā cieņpilni neteicās būt par staiguli vismaz pārsātināto tēviņu domās. Kārtējo un kuro jau neskaitāmo reizi sievietes idealizācija spēra pa pakaļu un sita pļaukas – padomju laika iespaidā un paļaujoties uz nepieredzējušo prātu iemīlējos MTZ traktoristē un viņas klēpī. Grūti kopējos brīžos bija savienot neestētiskās sarkangalvītes vaļīgo soli un skatu uz dzīvi, ar nulle kā kritikas sējumu iesākoša apkopotāja savdabīgo literatūras reliģiju. Pēc literāro kumeļu skriešanas dzejiskajās prērijās un uzjāšanas literārā stāsta epilogā, Epopeja līdz ar to nebeidzas ,jo klāt ir nākamais stāsts par neuzvaramo estēta uzvaras gājienu zem literārajām debesīm, un šis stāsts kā tāda liturģija pamatā uz ticību mākslai un vārda spēkam.- Nelīdzēja nekas- mūsu viedokļi šķīrās un nevienojās. Tas radīja tādu iekšēju sāpi un neticību paša acīm un saprašanai- kāpēc gan viņa nevarētu būt pielaidīgāka un gudrāka? Tie ieroči ar kuriem cīnās sieviete, ir man nezināmi un tādējādi pielietošanai nederīgi-.Tas bija paredzēts neveiksmei ,jo kad beidzās Rosmē dzīru galds – beidzās atkarība no iedomātā tēla un miesas. Viens teikums – ko iztulko literāri – ej ieskrieties ,nepieaugušais, skaļi un pompozi aizvēra dārgumu lādes vāku


Posted 25. februāris, 2022 by vecais in category "pusdiena

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.